Vasara, ilgi gaidītais atvaļinājums, bet prieka vietā – bezgalīgi darbi dārzā. Man ir 55 gadi, un es esmu nogurusi
Gadi, kas pavadīti laukos, kur katrs atvaļinājums pārvērtās par dobes ravēšanu, dārzeņu konservēšanu un vecās mājas remontu, mani galīgi izsmēla. Šoreiz es pateicu vīram un viņa radiem: “Pietiek ar dārzu!” – un nolēmu lidot uz Turciju, lai vienkārši gulētu pludmalē ar grāmatu.
Taču mans lēmums izraisīja vētru: vīramāte apvainojās, vīra māsa nosauca mani par egoisti, bet vīrs atkārtoja par “tradīcijām”. Kāpēc mana vēlme atpūsties pēc sava prāta izprovocēja tik lielu vētru? Pastāstīšu savu stāstu un aplūkošu to no cita skatu punkta, lai saprastu, kā ģimenes gaidas un personīgās robežas var saskrieties.
Nogurums, kas krājās gadiem
55 gadu vecumā es sajutu, ka vairs nevaru. Katru gadu viens un tas pats: dārzs, dobes, bezgalīgas gurķu burkas un darbs siltumnīcā. Es vienmēr biju sieva, māte, vecmāmiņa, saimniece – un kaut kur tajā visā es pazaudēju sevi. Speciālisti saka, ka sievietes manā vecumā bieži sastopas ar izdegšanu.
Tas nav vienkārši nogurums, kad jūties kā izspiests citrons. Es atzinos draudzenei: “Es visu dzīvi esmu veltījusi citiem, bet tagad gribu vienkārši izgulēties pie jūras.” Tas nav kaprīze, bet dvēseles sauciens. Es sapratu, ka, ja neapstāšos, tad vienkārši salūzīšu.
Ģimenes tradīcijas pret manām vēlmēm
Kad paziņoju, ka braukšu uz Turciju, nevis uz dārzu, sākās murgs. Vīramāte teica, ka es “grauju ģimeni”. Svainīte apsūdzēja mani egoismā: “Kā tu vari mūs vienus ar to visu atstāt? Mēs taču vienmēr kopā!” Vīrs apjucis atkārtoja, ka dārzs – tā ir tradīcija, ko nedrīkst lauzt.
Viņiem mūsu zemesgabals bija ne tikai zeme, bet vienotības simbols. Es tajā redzēju tikai darbu. Speciālisti skaidro, ka ģimenēs atvaļinājumu laikā bieži atdzīvojas vecās lomas: kāds komandē, kāds pakļaujas. Mans lēmums izjauca šo kārtību, un radi jutās atstumti. Bet vai man nav tiesību uz atpūtu?
Robežas, kuras neviens nevēlējās cienīt
Es nolēmu noteikt robežas – pateikt, ka mans laiks pieder man. Mums māca, ka robežas nav sienas, bet gan noteikumi, kas palīdz saglabāt sevi. Es gribēju pasargāt sevi no izdegšanas, bet radiem tas izskatījās pēc kā cita.
Ģimenēs ar patriarhālām tradīcijām sievieti bieži redz kā to, kurai jāvelta sevi citu labā. Mans atteikums braukt uz vasarnīcu izjauca šo nerakstīto vienošanos, un sākās … Es mēģināju izskaidrot: “Man vajag laiku sev, lai pēc tam būtu labāka jums.” Bet sapratnes vietā saņēmu pretējo. Vīrs nostājās radu pusē, un es sajutos vientuļa savā ģimenē.
Lasi vēl: Dodoties sēņot ieraudzījām ļoti dīvainu lapsu, pēc tam noskaidrojām kas tas par brīnumu
Citu pieredze un mani secinājumi
Vēlāk es uzzināju, ka neesmu vienīgā. Forumos sievietes manā vecumā dalījās ar līdzīgiem stāstiem: kāda aizbrauca uz Ēģipti, neskatoties uz vīramātes protestiem, kāda vienkārši aizslēdzās mājās ar grāmatu. Viena sieviete pastāstīja, kā pusotru gadu ceļoja, lai tiktu galā ar izdegšanu, un saprata, ka nevajag gaidīt atļauju no citiem.
Bez atpūtas pieaug daudzi riski. Latvijā dārzs ir gandrīz nacionāla tradīcija, taču daudziem tas pārvēršas par pienākumu. Mans stāsts parādīja, ka, ja nerūpēsies par sevi, izdegšana skars visu ģimeni.
Kā es tiku galā un ko sapratu. Par to pastāstīšu nākamajā lapā. Tas būtu jāzina katrai
